en el diccionario PONS
imitāmen <āminis> nt (imitor) Ov.
imitātiō <ōnis> f (imitor)
imitor <imitārī, imitātus sum>
| Caso | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominativo | imitāmen | imitāāminēs |
| Genitivo | imitāāminis | imitāāminum |
| Dativo | imitāāminī | imitāāminibus |
| Acusativo | imitāāminem | imitāāminēs |
| Ablativo | imitāāmine | imitāāminibus |
| Caso | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominativo | imitātiō | imitātiōnēs |
| Genitivo | imitātiōnis | imitātiōnum |
| Dativo | imitātiōnī | imitātiōnibus |
| Acusativo | imitātiōnem | imitātiōnēs |
| Ablativo | imitātiōne | imitātiōnibus |
| Caso | Singular | Plural |
|---|---|---|
| Nominativo | imitātor | imitātorēs |
| Genitivo | imitātōris | imitātorum |
| Dativo | imitātorī | imitātoribus |
| Acusativo | imitātorem | imitātorēs |
| Ablativo | imitātore | imitātoribus |
| imitor |
|---|
| imitāris |
| imitātur |
| imitāmur |
| imitāminī |
| imitantur |
| imiter |
|---|
| imitēris |
| imitētur |
| imitēmur |
| imitēminī |
| imitentur |
| imitābar |
|---|
| imitābāris |
| imitābātur |
| imitābāmur |
| imitābāminī |
| imitābantur |
| imitārer |
|---|
| imitārēris |
| imitārētur |
| imitārēmur |
| imitārēminī |
| imitārentur |